Bible Study Course

5 galvenie šķēršļi ceļā uz laimi

2025 gada 8. maijs
Bekija Svīta
Lasīšanai nepieciešams 10 minūtes

Laimes meklējumi ir dabiska cilvēka vēlme, taču šķiet tikai nedaudzi to atrod. Šeit ir pieci visbiežāk sastopamie šķēršļi ceļā uz laimi saskaņā ar Bībeli, kam seko daži padomi, kā to sasniegt.

______________________________________________________________________

Ja jautā cilvēkiem, ko viņi vēlas no dzīves, bieži vien atbilde būs kaut kas līdzīgs „būt laimīgiem”. Mēs izdabājam savām kaprīzēm, vēlmēm, sapņiem un kaislībām, meklējot šo neaizsniedzamo laimi. Tomēr šķiet, ka ļoti maz cilvēku to atrod. Pat ar veiksmīgu karjeru, pārticīgu dzīvesveidu un aktīvu sociālo dzīvi joprojām paliek pastāvīga neapmierinātības sajūta.

2024. gada Gallup aptauja atklāja, cik plaši izplatīta ir neapmierinātība, ziņojot, ka mazāk nekā puse (47%) amerikāņu saka, ka ir ļoti apmierināti ar savu dzīvi. Protams, pat bez aptaujām ir skaidrs, ka daudzi nav laimīgi, īpaši, ja skatāmies ziņas vai sociālos tīklus.

Viens no iemesliem ir tas, ka cilvēkiem bieži ir izkropļots priekšstats par to, ko nozīmē laime. Daudzi to uztver kā vienkārši emocionālu stāvokli, kas rodas, sasniedzot ārējus panākumus vai iegūstot mantas, vai kā rezultātu, darot kaut ko “jautru” vai “patīkamu”. Laime tiek uzskatīta par kaut ko, kas nāk un iet, atkarībā no tā, vai tiek piepildītas mūsu vēlmes. Tomēr šāda domāšana tikai pastiprina problēmu, jo mēs, visticamāk, nedarīsim to, kas nepieciešams, lai sasniegtu patiesu, ilgstošu laimi, un varbūt pat darīsim to, kas to kavē.

Tātad, kāda ir precīzāka laimes definīcija? Kāds ir labākais veids, kā to sasniegt? Kādi ir visbiežāk sastopamie šķēršļi laimes ceļā? Bībele, ko dažkārt dēvē par „dzīves rokasgrāmatu”, sniedz izsmeļošas atbildes uz šiem jautājumiem.

Bībelē ir simtiem fragmentu, kas veltīti šai tēmai. Vārdi „laime” vai „laimīgs” ne vienmēr tiek lietoti; to vietā var tikt lietoti tādi termini kā „prieks”, „priecīgs”, „priecāties”, „prieks” un „apmierinātība”. Tomēr visi šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti. Ja mēs esam priecīgi vai piepildīti ar prieku, mēs esam arī laimīgi un apmierināti.

Apkopojot šos Bībeles fragmentus, var secināt, ka laime ir apmierinātība un miers ar mūsu dzīves apstākļiem gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos brīžos. Tā nav īslaicīga sajūta, tā nav atkarīga no tā, vai mums „iet labi”, bet drīzāk domāšanas, ticības un dzīves veids. Tas ir jautājums par to, vai mēs koncentrējamies uz to, kam ir mūžīga vērtība, un neļaujam mūs pilnībā pārņemt mūsu pašreizējām vēlmēm šajā dzīvē. Tas nozīmē būt apmierinātam pat grūtībās, jo mēs zinām, ka Dievs sniegs labu no tām (Romiešiem 8:28) un ka Viņam ir mērķis tam, ko mēs piedzīvojam (Jesajas 64:8 un Filipiešiem 1:6). Mēs varam priecāties, jo zinām, ka Dieva ceļi darbojas un Viņa apsolījumi ir droši neatkarīgi no tā, kas notiek.

Bībele izskaidro daudzus šķēršļus, kas var novirzīt mūs no laimes meklējumiem. Turpinājumā ir minēti pieci šādi šķēršļi. Tas nav izsmeļošs saraksts, bet tajā ir uzskaitīti daži no visbiežāk sastopamajiem prieka zagļiem. Kad mēs labāk saprotam, kas mūs dara nelaimīgus, mēs varam labāk saskatīt ceļu uz patiesu laimi.

1. Pastāvīgas sūdzības.

Filipiešiem 2:14 teikts: „Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās.” Ir daudz iemeslu, kāpēc Dievs nevēlas, lai mēs sūdzētos, bet galvenais iemesls ir tādēļ, ka tas mūs iznīcina. Sūdzēšanās nekad nelīdz mums justies labāk. Gluži pretēji, ja mēs esam nomākti, tā padara mūs vēl nomāktākus. Ja mēs esam dusmīgi, tā padara mūs vēl dusmīgākus. Ja mēs jūtamies nomākti, tā vēl vairāk pazemina mūsu garastāvokli. Tie, kas ir mūsu sūdzību adresāti, arī jūtas sliktāk.

Fakts ir tāds, ka nav iespējams sūdzēties un vienlaikus justies apmierinātam vai mierā. Kad mēs koncentrējamies uz to, ar ko neesam apmierināti, mēs liedzam sev iespēju piedzīvot un novērtēt Dieva dāvanas. Mēs varbūt pat neievērojam visu to „labo”, kas atrodas tieši mums priekšā.

Piemērs: es atceros, kā kopā ar vairākām ģimenēm devāmies kempingā, un visu nedēļas nogali lija lietus. Odi bija izlīduši pilnā spēkā, un mēs bijām aizmirsuši paņemt pretinsektu līdzekli. Mūsu guļammaisu putu polsterējums nebija pietiekams, lai pasargātu no cietās, nelīdzenās zemes. Tomēr mūsu grupa bija vienojusies, ka nepavadīsim nedēļas nogali, sūdzoties par acīmredzamajām „kempinga grūtībām”. Tā vietā mēs nolēmām koncentrēties uz to, ka esam pateicīgi par šo kopā pavadīto laiku. Ja mēs būtu visu laiku sūdzējušies, mēs nebūtu domājuši par cilvēkiem, ar kuriem bijām kopā, un stiprinājuši savstarpējās attiecības. Kopš šī kempinga brauciena ir pagājuši daudzi gadi, un šodien tās ir jauks atmiņas.

2. „Vienmēr gribēt vairāk” domāšanas veids.

Mēs varam nonākt pie nepareizas domāšanas, ka, lai būtu laimīgi, mums ir vajadzīgs vairāk „lietu”. Daudzos gadījumos šāda domāšana izpaužas kā finansiāla alkatība, pret ko brīdina Bībele. Ebreju 13:5 teikts: „Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas”. Salamans Mācītājs 5:9 piebilst: „Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem”. Aizraušanās ar materiālu lietu krāšanu var padarīt mūs nemierīgus un neapmierinātus. Kad esam ieguvuši kaut ko jaunu, lielāku vai labāku, bieži vien ieraugām kaut ko citu, ko vēlamies.

Tāpat kā sūdzoties, mēs varam tik ļoti aizrauties ar vēlmi iegūt kaut ko citu, ka vairs nebaudām to, kas mums jau ir. Esmu pazinusi cilvēkus, kuri lielāko daļu savas dzīves pavadīja, strādājot daudz virsstundas, lai varētu atļauties „vairāk mantu”, un, atskatoties uz pagātni, viņi to nožēloja, jo viņu attiecības ar ģimenes locekļiem un draugiem nebija tik veselīgas, kā varētu būt (jo viņi nebija atvēlējuši laiku, lai tās koptu). Taču tieši mūsu saikne ar citiem, sākot ar mūsu attiecībām ar Dievu, dod mūsu dzīvei patieso jēgu un piepildījumu.

Pazīstamā Bībeles pantā rakstīts: „Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību” (1. Timotejam. 6:6). Apmierinātība atbrīvo mūs no spiediena un stresa, ko cilvēki uzliek sev, cenšoties iegūt vairāk materiālu lietu. Lai gan nav nekas nepareizs strādāt cītīgi, lai iegūtu kādas nebūtiskas papildus lietas, ja mūsu centieni pēc materiālām lietām liek mums aizmirst svarīgas attiecības, mēs dzīvosim nepilnvērtīgu dzīvi.

3. Salīdzinām sevi ar citiem.

Laiku pa laikam mēs visi esam iekrituši salīdzināšanās lamatās. Mūsu kolēģi vai kaimiņi var stāstīt par savu gaidāmo baseina būvniecību vai bērnu panākumiem skolā, un mēs varam justies apdalīti, jo mums nav šo lietu. Vai arī mēs varam apmeklēt sociālos tīklus un redzēt citu cilvēku šķietami idilliskās dzīves un iespaidīgos sasniegumus. Mēs aizmirstam, ka informācija, kas mums tiek sniegta, ne vienmēr atspoguļo pilnu ainu. Mēs vienkārši zinām, ka jūtamies skumji vai apnicīgi, jo mūsu dzīve šķiet nepilnīga salīdzinājumā ar citu dzīvi.

Bībele brīdina mūs nesalīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem: „Jo mēs neuzdrošināmies sevi pieskaitīt vai pielīdzināt tādiem, kas paši sevi liela; bet tie, sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi” (2. Korintiešiem 10:12).

Kad mēs salīdzinām savu karjeru, finanses, ģimeni vai sasniegumus ar citiem, mēs gandrīz vienmēr sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir labāki par mums, un tas var mūs padarīt neapmierinātus ar savu dzīvi. Tā ir sava veida sacensība, kas nekad neved pie laimes. Tā vietā, lai salīdzinātos ar citiem, labāk ir sacensties ar sevi. Centies katru dienu kļūt par labāku sevis versiju. Personīgā izaugsme var sniegt piepildījuma sajūtu.

4. Pašabsorbcija

Dabiska cilvēka tendence ir būt egocentriskam. Mēs parasti koncentrējamies uz savām jūtām un perspektīvām, uz to, ko domājam un vēlamies. Bet, lai gan tas var būt dabisks domāšanas veids, pašabsorbcija tikai padara mūs neapmierinātus. Neviens no mums vienmēr saņem to, ko vēlas. Citi cilvēki ne vienmēr dara to, ko mēs gribam, lai viņi darītu. Un, ja tas notiek, ja mums ir „es pirmā” domāšanas veids, mēs būsim nelaimīgi, jo mūsu vēlmes netiek piepildītas. Atslēga uz miera sajūtu ir necerēt un neuzstāt, ka viss vienmēr notiks „pēc mūsu prāta”.

Vēl viens iemesls, kāpēc pašabsorbcija ir problemātiska, ir tas, ka tā neizrāda mīlestību pret citiem cilvēkiem. Filipiešiem 2:3-4 mums māca: „Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Kad mēs novēršam uzmanību no sevis, cilvēki, ar kuriem mēs saskaramies, kļūst laimīgāki, un tādi kļūstam arī mēs.

Es atceros reizi, kad jutos apvainota kolēģes dēļ un neņēmu vērā nevienu citu viedokli, izņemot savējo. Es pārāk daudz domāju par to, kas notika, un ļāvu savām emocijām pārņemt domas. Tas viss tikai padarīja mani nelaimīgu. Tikai tad, kad es mēģināju labāk izprast otras personas viedokli, atzīstot, ka viņai ir savas grūtības, mana nelaime sāka izzust. Tā vietā, lai domātu par savu sāpi, es sāku viņu iedrošināt, kas uzlaboja viņas attieksmi, un arī es kļuvu laimīgāka.

Lai gan mums ir jārūpējas par sevi, tas nedrīkst būt mūsu galvenais uzdevums. Šajā sakarā labi pazīstams ir Apustuļu darbu 20:35: „”Svētīgāk ir dot nekā ņemt”. Neatkarīgi no tā, vai mēs dāvinām dāvanu, savu laiku, uzmanību vai sapratni, dot citiem ir neticami apmierinoši — pat ja tas nozīmē personīgas upurēšanās vai savu vēlmju atlikšanu uz vēlāku laiku.

5. Īstermiņa domāšana

Vēl viena cilvēku tendence ir tik ļoti aizrauties ar pašreizējiem izaicinājumiem un grūtībām, ka nespējam redzēt tālāk par tām. Kad mēs atrodamies izaicinošā pārbaudījumā vai saskaramies ar milzīgu šķērsli, mēs varbūt nespējam saskatīt „sudraba maliņu” vai to, kā lietas varētu kļūt labākas. Mēs vienkārši zinām, ka cīnāmies, baidāmies vai jūtamies izsmelti. Mums nav jāizliekas, ka sāpes un vilšanās nav reālas. Bet mums arī nevajadzētu iestrēgt šādā īstermiņa domāšanā.

Ja pašreizējā „negatīvā realitāte” ir viss, kam mēs ļaujam ienākt savā prātā, mēs nekad neizjutīsim prieku vai mieru. Mēs kļūsim tikai ļoti nomākti vai rūgtuma pilni. Kolosiešiem 3:2 teikts: „Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām”. Mums vienmēr jāpatur prātā Dieva ilgtermiņa plāni cilvēcei un tas, ko Viņš dara mūsos – īpaši tad, kad mums sāp.

Pārbaudījumi un izmēģinājumi ir viens no veidiem, kā mēs varam attīstīt dievišķas rakstura stiprības, piemēram, neatlaidību, pacietību un cerību (sk. Jēkaba 1:3-4 un Romiešiem 5:4). Mēs arī mācāmies, iegūstam vērtīgas atziņas un, cerams, tuvināmies Dievam. 2. Korintiešiem 4:17 mums teikts: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” Atzīstot labo, kas var izrietēt no mūsu apstākļiem, pat ja mums ir jāpiedzīvo ļoti grūti laiki, mēs varam attīstīt priecīgu domāšanu.

Nobeiguma domas: kā sasniegt patiesu laimi

Lai sasniegtu patiesu laimi, ir jāizvairās no šeit minētajiem šķēršļiem un jācenšas saprast un ievērot Dieva norādījumus par to, kā dzīvot, kā tas ir izklāstīts Bībelē. Bībele mums apliecina, ka mēs būsim laimīgi, ja ievērosim Dieva likumus (Salamana pamācības 29:18), priecāsimies par Dieva norādījumiem un meditēsim par tiem dienu un nakti (Psalms 1:1-2) un ievērosim Dieva likumus un meklēsim Viņu no visas sirds (Psalms 119:2).

Dieva baušļi mums parāda, kā mīlēt Viņu un savus līdzcilvēkus, un uzsver, ka mums nav jāizvirza sevis apmierināšana par galveno prioritāti. Paklausība ir ceļš uz patiesi piepildītu, jēgpilnu dzīvi. Cenzdamies ievērot Dieva mācības, mēs sāksim redzēt, ka Viņa dzīvesveids ved uz pozitīviem rezultātiem, kas stiprina mūsu uzticību Viņam. Uzticēšanās Dievam nes mieru. Salamana pamācības 16:20 mums saka: „svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.” Mācoties vairāk uzticēties Dievam, mēs arvien vairāk meklēsim pie Viņa vadību un drošību, kas vēl vairāk stiprina mūsu mieru.

Turklāt, redzot Dieva roku savā dzīvē, mēs sapratīsim, ka mums ir daudz, par ko būt pateicīgiem. Mēs spēsim saskatīt visu to, kas ir „pareizi” mūsu dzīvē, un ieraudzīt savas problēmas perspektīvā, saprotot, ka no mūsu pašreizējiem apstākļiem izriet galīgais labums. Tas veicina apmierinātību.

Manā dzīvē ir bijuši grūti periodi, kad lietas noteikti negāja „pēc manas prāta”, tomēr es jutos apmierināta. Es zināju, ka Dievs rūpējas par mani, un es redzēju, kā Bībeles principi palīdz man pārvarēt grūtības. Par to es biju pateicīga, un tas dominēja manās domās. Šāda veida laime neizzūd pat tad, ja mūsu „pašreizējā realitāte” ir satraucoša vai drūma.

Protams, nav nekas slikts tajā, ka mēs baudām „pagaidu prieku”. Mums visiem reizēm ir vajadzīgs šāds emocionāls uzmundrinājums. Taču mums vienmēr jāatceras, ka patiesa, ilgstoša laime rodas, kad mēs iemācāmies dzīvot saskaņā ar Dieva dzīvesveidu, tuvināmies Viņam un padarām Viņa galīgos mērķus par mūsu cerību.

Tulkots no angļu valodas, izmantojot DeepL. Dokumentus tulkošanai sagatavojis Bill Turnblad. Rakstu pārskatīšanu veica sixto yap. Korektūru un galīgo rediģēšanu veica Kristīne Ķikute.

Jūs varat atbildēt jau tagad. Rakstiet mums uz info@ucgeurope.org, lai uzzinātu vairāk.